Plenču ezers jeb Mazais Plencis Ļaudonas pagastā atrodas Krustkalnu dabas rezervātā. 30. gadu fotogrāfija atklāj skatu uz Madonas-Trepes vaļņa pakalniem, kuru nogāzes klāj meži un Meirānu saimniecības iekoptās lauksaimniecības zemes. To dažādā tonalitāte liecina par atšķirīgu kultūraugu audzēšanu, bet daudzie siena šķūņi – par izkoptām lopkopības tradīcijām. Ainava ir tālu pārskatāma un ezera spogulis rāda dažu koku galotnes, bet pārsvarā – debesis. 30. gados šis bija viens no skatiem, ko daudz izmantoja Latvijas tūrisma informācijas materiālos.

Mūsdienās reiz tik populārā skatu vieta ir zudusi, bet lielu daļu no toreiz atklātajām platībām aizņem mežaudzes. Šobrīd Krustkalnu ainavu var baudīt no Dabas aizsardzības pārvaldes netālu uzslietā skatu torņa, taču skats pār Mazo Plenci vairs nav starp fotogrāfu iecienītākajiem kadriem.

Fotogrāfijā attēloto vietu varat atrast šeit.

Gaiziņkalna apkārtne.

Vārnas dārzniecība Dobelē. 

Vecpiebalga.

Jaunpils. Mīlestības dzirnavas.

Jumurda. Rīgas-Cesvaines ceļš. Pagātnes foto mūs ved cauri slaiku ozolu alejai, tālāk uz līkumainā tālaika lielceļa ganās lopi. Ceļa malas ir noganītas, bet laukos, pirms ceļš ievijas mežā, redzami savrupi koki vai krūmu puduri. Mūsdienu bildē ozoli jau ir vareni, bet ceļš, kurš sen vairs nav lielceļa godā, saglabājis savus līkumus.

Bauska. Tilts pār Mēmeles upi. 

Liezeres 30. gadu nogales ainavā redzam līkumainu zemes ceļu, kuru ietver noganīti lauki. Ceļa labajā pusē vijas gājēju taciņa, bet, tuvojoties viensētai kreisajā pusē, ainavai ritmu piešķir mazie ceļa stabiņi. Bērzu un skujkoku puduri mijas ar klajumiem, tā radot ainavas caurskatāmību, un ļaujot saskatīt pat tālāk esošā ezera otru krastu.

Mūsdienu ainavā ir daudz mazāk liekto līniju – ceļš ir paplašināts un iztaisnots, bet noganīto klajumu vietā plešas tīrumi, krūmāji, meža puduri vai aizaugošas meža malas.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Jaunburtnieku 30. gadu ainavā aizvijas līkumains ceļš, un pat melnbaltajā attēlā var nojaust augu valsts dažādību ceļmalās un noganītajās pļavās. Par mājdzīvnieku klātbūtni un lomu ainavā liecina īsā noganītā zāle un kreisajā pusē redzamais zirgs pajūgā. Mūsdienās ceļš, kas ved uz tagadējo Bērzaines pagasta centru, joprojām ir zemes ceļš, taču maz lietots un aizaudzis ar krūmiem, tādēļ ainavai vairs nepiemīt caurskatāmība.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Lūkojoties vecajā pastkartē, skatītājs no trīs jaunu egļu skatu punkta zemes ceļa malā var pārlaist acis plašai ainava, kuru pārdala upīte ar klajiem krastiem. Uzkalnā stāv Rūjienas baznīca, bet no labā stūra uz fotogrāfu veras kāds pārsteigts bērns, varbūt netālu esošo govju gans. Viscaur ainavā sastopamie mājlopi un attiecīgi īsi noganīta zāle ir raksturīga laikmeta iezīme, kas mūsdenās jau pazaudēta.

Mūsdienu attēlā trīs egles un vecais ceļš palikuši savās vietās, bet ainava vairs nav pārskatāma un par baznīcu vairs liecina tikai nelielais gaišumiņš starp biezajiem kokiem attēla vidū.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit. 

30. gadu Valmieras ainava ir dinamiska un vēsta par lielu rosību gan ūdeņos, gan krastmalās, kas ir pieejamas un tiek aktīvi izmantotas. 2002. gadā uzņemtajā attēlā Valmieras krasta siluets gandrīz pilnībā paslēpies aiz koku un krūmusienas, un tikai baznīcas torņa gals vasaras laivotājiem liecina, ka tepat ir pilsēta.

Tā kā kopš 2002. gada attēla uzņemšanas ir pagājis kāds laiks, ainava atkal ir mainījusies. Varbūt tev ir mūsdienu bilde no šī paša skatupunkta, kas ir gandrīz zem tilta? Iesūti to mums! 

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu Kurzemes “Šveices” skats no Cikuntes jeb Čāpuļu kalna ieved bagātīgā, daudzu smalku detaļu pilnā ainavā, kuras galvenā dominante ir eleganti līkumainais ceļš. Koka žodziņš labajā pusē un atklātās platības rāda, ka stāvās nogāzes reiz tikušas noganītas. Tālumā rindojas labības kūlīši, bet uz Abavas senlejas nogāzes mijās klaji laukumi ar nelieliem koku puduriem.

Mūsdienās ceļš saglabājis lielos līkumus, bet nogāzes vairs netiek izganītas, tādēļ tās daudz vairāk aizaugušas ar mežu. Zudis plašuma iespaids un, rodas sajūta, ka telpas ir mazāk.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit. 

Šī ir, iespējams, viena no idilliskākajām Abavas ielejas pastkartēm – labības kūlīši priekšplānā, tālāk ganības un pļavas, bet dažādu lauku, upīšu ieleju, gravu un viensētu mija veido ritmisku un harmonisku mozaīkveida ainavu.

Šodienas attēlā varam atpazīt māju puduri pakalnā, bet ielejas kopskatu varam nojaust pēc apartajām nogāzēm attēla labajā pusē.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Šis ir pirmais skatu pāris, ko fotogrāfs Māris Locs šajā sērijā radījis. Skats pāri uz Tukumu tika tverts, mēģinot cik vien iespējams tālu atkāpties aizaugšajā ezermalā. Abos attēlos ir līdzīgs saules spīdēšanas virziens, un pat mākoņu novietojums.

Mūsdienās elektrības transformatora ēka ir saglabājusies tāda pati, otrs orientieris ir baznīcas tornis. Biezi koki paslēpuši pilsētu, bet pats ezers 1947. gadā ir nolaists, un attēlā redzams viens krūmājiem aizaudzis pļavas stūris.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Šī, ir iespējams, senākā pastkarte šajā kolekcijā – precīzs datējums nav zināms, bet visdrīzāk tā uzņemta 20. gadsimta sākumā, un rāda Saldus baznīcas apkaimi, kurā norit aktīva lauksaimniecības darbība, tiek kopti dārzeņu lauki, ganās zirgi.

Šobrīd ainava ir pilnīgi urbāna, bet pirms vairāk kā 100 gadiem iezīmētais ceļš saglabājis savu virzienu, un arī gailis baznīcas tornī joprojām pārskata pilsētu. Tiesa, mūsdienu fotogrāfija ir uzņemta 2008.gadā un kopš tā laika Saldus ainava atkal ir nedaudz mainījusies. 

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Sigulda, skats no Paradīzes kalna uz Gaujas ieleju. Pagājušā gadsimta 30. gadu atklātnē redzams, ka vēl pirms gadsimta Gaujas ieleja ir bijusi daudz atklātāka. To raksturoja iekopti lauki, viensētas, noganītas mežmalas un tālu pārskatāma ainava. Ciešāk ieskatoties tajā var saskatīt ne tikai pļavās uzslietos šķūnīšus siena uzglabāšanai ziemā, bet arī bišu stropus.

Mūsdienu ainavu raksturo pārsvarā monolīts mežu masīvs, kas ļauj parādīties tikai vienam Gaujas lokam, bet mājas, kas joprojām tur atrodas, nav pat nojaušamas.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Vecais ceļš pāri Lorupes gravai Siguldā līkumo dinamiski un tālu pārskatāmi. Tam raksturīgas platas, smilšainas malas, bet lielākais līkums ierāmēts baltiem ceļa stabiņiem. Ceļa labajā pusē atpūšas zirgs, bet tā pretējā malā mierīgi noparkots auto.

Šodien līkuma galvenā trajektorija ir saglabājusies, bet ainava kļuvusi daudz monolītāka – tajā dominē mežs un asfaltētais ceļš.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Senā ainava pie Rēzeknes pilsdrupām rāda ceļu, kas vijas gar klaju, pieejamu upes malu. Tieši šādas klajas ūdeņu malas ir dažādu bridējputnu dzīvotne. Koka žodziņi pie mājām piešķir skatam smalkumu, bet iestaigātās taciņas uz upmalu norāda uz upes nozīmi vietējo cilvēku dzīvē. Tālāk pilsētas ainavā izceļas baznīca un jūtams rosīgas pilsētas tuvums.

Mūsdienās upe izskatās daudz šaurāka – šo iespaidu rada aizaugušās krastmalas, kas vairs nav arī piemērotas bridējputniem. Koka mājiņas ir zudušas, bet mūra ēka ir pārbūvēta.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Senajā pastkartē redzamas Vestienas Tolkas dzirnavas – daļa no senā Tolkas muižas centra, kas veidoja Vestienas pagasta aizsākumu. Aiz dzirnavām – Vestienas pusei raksturīgā ainavas mozaīka, kurā klaji uzkalni mijas ar koku puduriem.

Mūsdienās no dzirnavām ir palikušas drupas, atmiņas par agrāko ainavu glabā dīķis un tiltiņš pāri dzirnavupītei, bet fona reljefu paslēpuši koki.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gados Latvijas augstākā pacēluma apkaimē lauki bija klaji un apstrādāti, tāpēc Gaiziņkalnam bija iespēja izcelties, samērojoties ar vienpati stāvošo koka šķūnīti tā pakājē – tādos savulaik glabāja tuvējās pļavās novākto sienu, lai tas nebūtu tālu jāpārvadā. Laikmetam raksturīgi ir ezera klajie, noganītie krasti, kas piemēroti putnu sugām, kuras ir atkarīgas no plašām zālāju-ūdens robežjoslām.

Mūsdienu attēlā, kas uzņemts 2000. gadā, redzam to pašu egli, kas ainavu ierāmēja agrāk, vēl saglabājušos padomju laika skatu torni, bet pašu Gaiziņu un ezeru tā pakājē ieskauj vienlaidus meži.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu skats no Gaiziņkalna skatu torņa sniedzas tālu – no fotogrāfa atrašanās vietas var pārlūkot visu pauguraini – uzkalnu nogāzes, apstrādātus laukus, mežu pudurus un ieplakās iekārtojušās viensētas. Ainavas mozaīka šeit ir bagāta ar līkumiem un liektām līnijām, un to neregularitāte veido dabisku harmoniju. Mežmalas ir platas, vispirms pie laukiem ir zemākas krūmu joslas un tikai tad sākas augstie meža koki, bet klajumi nav pilnīgi klaji, tajos bieži atrodas vieta lauku kokiem.

Mūsdienu attēls fotografēts 2001. gadā, kad Gaiziņā vēl bija padomju laika skatu tornis – skats joprojām var skriet līdz horizontam, bet ainavas līnijas ir robustākas – ievilktas starp kupliem mežu gabaliem un atsevišķiem klajiem laukiem. Māju vietas gan augstienē uzkāpušajam vērotājam nu ir gandrīz pilnībā slēptas.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Šī 30. gadu pastkarte būtu bijusi labs uzdevums tā laika skolniekam dzimtās zemes ģeogrāfijas kontroldarbā, jo parāda visus Vidzemes augstienes kalnurindas siluetus no kreisās uz labo – Lemju (arī Glemžu) kalna, Gaiziņa, Ķelēnu kalna, Bākūžu kalna, Svētkalna un Pelnukalna. Vidējā plānā un priekšplānā ir ar īsu zālīti, noganītas vai nopļautas plašas ezera malas pļavas. Tas ir izcils paraugs pļavu bridējputniem piemērotām ūdeņu malu dzīvotnēm, kādas mūsdienās vairs tikpat kā nav sastopamas.

Mūsdienu fotogrāfijā, kas uzņemta no tās pašas vietas pie Ogres upes izteces, daļa no pauguriem slēpjas aiz mežiem – ģeogrāfijas uzdevums būtu grūtāk risināms un ezermalas putnu pasaule šobrīd noteikti ir pavisam atšķirīga.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu ainavā pie Madonas luterāņu baznīcas redzami plašas, izkoptas siena pļavas un viensētas, bet priekšplānā – tā laika Latvijas ainavai raksturīgais siena šķūnītis, kurš ne tikai glabāja sienu, bet arī deva dzīvesvietu daudzām savvaļas sīkradībām. Lai tiktu uz baznīcu, jāpakāpjas uzkalnā, kurā valda lielo koku sniegts ēnīgums. Fotogrāfs pats arī paslēpies ēnā – bilde uzņema no kāda ozola pakājes.

Mūsdienu attēla uzņemšanai fotogrāfam bija jābrien krūmājā, lai notvertu tikai daļēji atsegto ainavu ar baznīcu, kuras uzkalns ir mazāk nojaušams, bet to ieverošie koki jau pārauguši pašu celtni.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

1909. gada fotogrāfijā attēlotas Cesvaines novada Kraukļu pagasta Īvānu mājas. Šis attēls vēlāk kļuva par pamatu pirmās 500 latu naudaszīmes reversa sižetam, un “Īvānu” saimniecība un viņu govju pulks uz tā – par Latvijas lauksaimniecības simbolu. Turklāt tieši šajā saimniecībā īpaši izkopta Latvijas brūnās šķirne – vēl viena Latvijas identitātes daļa.

1999. gada attēlā sazīmējamas “Īvānu” saimniecības galvenās ēkas, kas vizuāli izskatās daudz mazākas, jo koki tām līdzās nu jau ir vairāk kā simtgadīgi. Garā zāle liecina, ka saimniecības apkārtne vairs netiek noganīta.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Baznīcas ezers Madonā 30. gadu atklātnē rāmi guļ ieplakā starp nelieliem pauguriem. Tā krastmalas ir izganītas vai nopļautas, tādēļ pārskatāmas un brīvi pieejamas. Ezera pussalas birzs pat no attāluma ir caurredzama, jo visticamākais arī zem kokiem tiek ganīti lopi, kas neļauj birztalai aizaugt ar krūmiem.

Mūsdienās pie ezermalas vairs nevar tik vienkārši piekļūt, mazā pussaliņa un pretējais krasts – izaudzis. Pakalns aiz ezera, kur agrāk auga labība, tagad vairs tā neizceļas, bet var nojaust, ka tagad tas kļuvis par pilsētas, ne vairs ezera malu.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Tilts pār Salacu pie Vecsalacas ir viens no pirmajiem dzelzsbetona tiltiem Latvijā un pirmais tilts pār Salacu. Tas atklāts 1909. gadā, bet šī fotogrāfija uzņemta 30. gadu beigās. Tā laika ainavā baltā tilta horizontāle nešaubīgi dominē ainavā, un uzmanību no tās novērš tikai govju bariņš, kas, ganoties krastmalā, ieklīdis upes sēklī padzerties, un aitu ganāmpulks, kurš ganās stāvās ielejas nogāzes zālājos.

Mūsdienās tilts ir pilnībā saglabājies, bet pati upe un tās krasti gan ievērojami mainījušies.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Uz 30. gadu pastkartes teikts, ka tajā attēlots Gaušļu ezers Latgalē, taču, izpētot precīzāk, atklājās, ka tas ir kāds cits zilo ezeru zemes dārgums – Cārmaņa ezers. Senajā attēlā pussaliņā redzama parkveidīga ainava, kura veidojusies vai nu regulāri pļaujot vai noganot zem kokiem. Gandrīz gar pašu ūdeni vijas zemes ceļš, uz kura piestājis auto, varbūt ar to atbraucis fotogrāfs, un, kamēr uzņem bildi, ļauj spēkratu apbrīnot vietējiem bērniem.

Mūsdienās fotogrāfam, lai atrastu pagātnes skatu punktu, vispirms bija jāatšķetina nepareizā nosaukuma mīkla, un tad jāatrod pareizais skatu punkts. Abus attēlus vieno pussalas gals, kas palicis nemainīgs. Ainava pati kopumā ir daudz mežaināka, līdz ar to pieblīvētāka.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Skats uz Dridža ezeru Latgalē ietver visu, ko stereotipiski saistām ar tradicionālu Latvijas ainavu un lauku idilli – skraju bērzu birzi, labības kūlīšus, zaļus pakalnus, viegli pieejamu ezera spoguli, kurā lūkojas kupli gubu mākoņi. Tas gan 30. gadu atklātnē.

Mūsdienās ezers lūkojas ar pus aci, jo krasti kļuvuši mežaini, un arī horizonts, šķiet, pienācis tuvāk.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Skaistas-Dagdas ceļa ainava Latgalē rāda Latvijas ainavai sen zudušos elementus – labības kūlīšus. Koku puduris ainavas priekšplānā, pēc īsās zāles spriežot, ir ganības, tādēļ koku audzīte tur veidojas ļoti skraja. Cik vien tālu rāda fotoobjektīvs, redzami apstrādāti lauki un darbīgas viensētas, starp kurām aktīvi līkumo zemes ceļš.

1998. gada attēlā ceļa līkumi kļuvuši rāmāki, bet ēkas bildes tālumā liek domāt par industriālās lauksaimniecības attīstību.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu jaunsaimnieki Latgalē, Sauleskalna apkārtnē sākuši saimniekot no nekā – klajā, bet izcilā vietā. No Bleideļa kalna virsotnes paveras tāls skats pār krāšņo un apsaimniekoto Latgales pauguraini,kuras ieplakās mirdz skaistākie ezeri un domājams, ka tā bijusi sena latgaļu kulta vieta.

2000. gada attēlā redzamo saimniecību nu jau var dēvēt par seno viensētu. Tai līdzās ābeļdārzs, starp pakalnos augošajiem kokiem vīd Ota ezers, bet agrākās mozaīkas vietā saskatāmi vien meži.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Ainava, kas uz Dridža ezeru paveras no Sauleskalna Latgalē, Krāslavas rajonā ir daudzu iemīļota un iemūžināta neskaitāmos fotoattēlos. Arī fotogrāfs Māris Locs 1998. gadā uzņēma šo foto, nemaz nedomājot, ka vēlāk atradīs 30. gadu atklātni, kas fotografēta gandrīz no tā paša skatu punkta - ūdenstorņa, kas līdz mūsdienām nav saglabājies.

Mūsdienās Sauleskalna pakājē redzamas kolhoza laika ēkas, ūdens malas ir daudz mazāk pieejamas, bet ezera līkumus vairs neļauj saskatīt ezera krastos saaugušās mežaudzes.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Skats uz Zirgu ezeru Latgalē pie Kārslavas. 30. gadu attēlā redzam viensētu, piemājas laukus, govi, kas pagalmā berzē ragus pie bērza, pļavas un meža pudurus, un turpat – acu skatiena attālumā citu saimniecību.

Lai atrastu šo pašu skatu punktu mūsdienās, fotogrāfam nācās aptaujāt apkārtējos iedzīvotājus un uzburt seno ainavu domās, lai atrastu salīdzināšanas punktus. Mājas, kas redzamas vecajā attēlā, vairs nav. Vienīgais orientieris – Zirgu ezera pussaliņa.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Vai šī ainava šķiet pazīstama? Jā, tas ir Daugavas loks Naujienes pagastā, kas bija attēlots uz 10 latu naudaszīmes. Bieži saka, ka šis skats paveras no Vasergališķu skatu torņa, taču ar vecās fotogrāfijas palīdzību, rūpīgi izpētot upes krasta izliekumus, fotogrāfs Māris Locs ir atklājis, ka patiesībā “desmitnieka” skats ir cits – pāris kilometrus uz priekšu pa straumi uz leju.

2015. gadā uzņemtajā attēlā krasti ir aizauguši un Daugavas loks vairs nav tik pārredzams. Tradicionālā Latvijas ainava ar atvērtiem upes krastiem kopā ar 10 latiem kļuvusi par pagātnes simbolu.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit. 

Daugavas majestātiskais loks starp Daugavpili un Krāslavu ir vienādi varens gan 30. gadu attēlā, gan mūsdienu foto, taču redzam, ka agrāk upes malas bija klajas, tās krastmala - brīžiem akmeņaina. Vietām pavisam tuvu pie ūdens ganās lopi, kas, visdrīzāk, atnākuši no tuvējās viensētas. Šādas klajas pļavas, kas stiepjas līdz pašai ūdens malai, un kur ir īsi noganīta zāle, ir īpaša dzīvotne bridējputniem.

Interesanti, ka mūsdienu ainavā saglabājies mazais ierakums ceļa malā kreisajā attēla pusē – tas arī fotogrāfam kalpojis par orientieri pareizā skatu punkta atrašanai.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

No 18. novembra ielas Daugavpilī vienā skatienā var ietvert trīs dažādu konfesiju baznīcas - Sv. mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāli, Mārtiņa Lutera katedrāli un Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcu. Zālājā starp ceļu un ēkām redzamas iestaigātas takas, vietām atsedzas smiltis, iespējams, tajā tika arī ganīti lopi. Šādi saulaini, vietām nomīdīti, vietām ar atsegtu augsni apstākļi ir nozīmīga dzīvotne daudzām savvaļas sugām, piemēram, zemesbitēm.

2002. gadā uzņemtajā attēlā redzams, ka ceļš ir platāks, tā malas – apstādītas, koku vainagi kuplāki, bet pareizticīgo katedrāle pilnībā paslēpusies aiz kokiem.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Raunas apkārtnes senā ainava varētu saukties arī “Dievs.Daba.Darbs”, jo tajā harmoniski vienkopus ir gan balta baznīca, gan lauku ainava, kurā lepni sēž čakli sakārtoti siena zārdi.

Lai uzņemtu mūsdienu foto no tā paša skatu punkta, fotogrāfam nācās kāpt pāri žogam un ielavīties privātīpašumā. Laika gaitā ainava ir pilnībā mainījsies. Tajā izaugušas mājas, elektrības stabi, izstiepušies koki un baznīca redzama tikai tad, kad tiem vēl nav salapojušas lapas. Arī tradicionālās siena gubiņas mūsdienu ainavā nu jau ir liels retums.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu Vēķu ezera ainavā pie Āraišiem ir daudzi elementi, kas veido piesātinātu ainavu un ļauj nojaust tās bioloģiskās daudzveidības bagātību. Mazais koka škūnītis, atsevišķi akmeņi, savrupi stāvoši koki, līkumainas robežas, atklātas ezera malas, un tālumā – mājas, tātad, cilvēka klātbūtne. Fotogrāfam aiz muguras ir Rīgas-Valgas dzelzceļa līnija. Iespējams, tieši tāpēc, ka šis skats bija labi redzams pa vilciena logu, tas tolaik bija diezgan populārs un pieminēts grāmatās un tūrisma ceļvežos.

Mūsdienās vēl ir saglabājies 30. gadu attēlā redzamā bērza stumbenis, taču skatienam to nosedz laika gaitā ieaugušās egles. Savukārt otrpus ezeram šobrīd atrodas Amatciems.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu attēlā redzam Zvārtes iezi vēl pirms 1939. gada, kad tika iztaisnota Amatas gultne, lai pasargātu gleznaino smilšakmens iežu atsegumu no izskalošanas.

Mūsdienās par unikālo Zvārtes iezi rūpējas Gaujas Nacionālā parka darbinieki. Fotogrāfēties uz ieža izvirzījuma, kā to darīja senajā pastkartē redzamā līksmā cilvēku grupiņa, vairs nav ļauts, jo skaistā un vērtīgā smilšakmens klints ir jāsargā no pārliekas nobradāšanas.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Dēliņkalns Alūksnes novadā ir Ziemeļvidzemes augstākais paugurs, un tas vienmēr bijis tūristu, slēpotāju un dabas mīļotāju iecienīts. Priekšplānā redzami lauku sētām raksturīgie dažada veida koka žogi, kas ievērojami bagātināja ne vien ainavu, bet arī bioloģisko daudzveidību. Uz šādiem žogiem aug dažādi ķērpji, kuros pastāv vesela sīkradību pasaule, kas nelieliem putniem kalpo kā barība. Kādos pamatīgākos žoga veidojumos putni arī nereti būvē ligzdas, vai vismaz izmanto žoga mietu galus kā novērošanas posteņus.

1999. gada fotogrāfijā var sazīmēt seno akas vietu, bet lielais koks kreisajā pusē visdrīzāk ir viens no piemājas kokiem, kas redzami 30. gadu ainavā. 30. gadu fotogrāfijā redzamais Tortužu šķūnis tur vairs nav, un arī Dēliņkalna pakausis nu ir biezi apaudzis kokiem. Kalna galā – joprojām skatu tornis. Nu jau cits, bet tajā pašā vietā.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu atklātnē redzams krāšņais koka tilts pār Gauju Gaujienā, Apes pagastā, kas uzbūvēts 1926. gadā, bet uzspridzināts kara laikā. Tālumā redzamās stāvākās nogāzes, kas nav bijušas ērtas uzaršanai, daudzas desmitgades, varbūt pat simtgades ir bijušas pļavas vai ganības. Ilglaicība un pastāvība ir nozīmīgs faktors dabas daudzveidībai. Iespējams, tieši tāpēc mūsdienās šajās nogāzēs vēl joprojām atrodamas reta veida izcilas dabiskās pļavas, kur tikai vienā kvadrātmetrā var saskaitīt vairākus desmitus savvaļas augu sugu.

Mūsdienu attēlā - 1958. gadā uzceltais dzelzsbetona tilts. Izmainījusies ir arī apkārtnes ainava un kādreizējo viensētu, siena pļavu un tīrumu vietā skatam paveras upmalas krūmāju un mežu zaļums.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Pulēna (Pullana) ezera skats pie Alūksnes uzskatāmi rāda vienu no būtiskākajām izmaiņām Latvijas ainavā - līkumainu ceļu izzušanu. Agrāk zemes ceļš vijās pa dabiskajām līnijām, metot loku ap ezeru un uzlīkumojot nogāzē tā, lai nav stāvs kāpums.

Mūsdienās ezers ir izsīcis un aizrakts, no vecā ceļa līkumiem palikušas tikai aptuveni nojaušamas liecības līdzās iztaisnotajai asfaltētajai brauktuvei, bet dzelceļa līnija pa kreisi palikusi tā pati, un pa to skrejošais vilciens savieno pagātnes un mūsdienu attēlus.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Daugava pie Kokneses pirms un pēc appludināšanas. Ainavas pārmaiņas ir grandiozas – pazudis pilnīgi viss, kas kādreiz bija redzams. Gan estētiski skaistie un elementiem bagātie skati, gan dabas daudzveidībai nozīmīgās palieņu pļavas un ganības ar smilšainu laukumu mozaīku.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

Kokneses pilsdrupas Pērses un Daugavas satekā pirms un pēc Daugavas appludināšanas.

Foto redzamo vietu vari atrast šeit.

30. gadu ainavā redzam ceļu, kas ved no Aizkraukles uz pārceltuvi pāri Daugavai. Zemes ceļa līkumi harmoniski saspēlējas ar Daugavas loku, liekot sajust plašumu, brīvību, ceļojumu! Šķiet, ka cieši rindā sastājušies stabiņi tur ir tāpēc, lai savaldītu vieglprātīgu straujumu, ko šāda ainava varētu rosināt.

Mūsdienās mēs redzam pavisam citu skatu, kuru radījusi fonā saskatāmā spēkstacija.

Foto redzamo vietu vari redzēt šeit.

Šajā vietā agrāk Dobeles novada Krimūnu pagastā turēja lopus, tās bija ganības, cilvēki no tuvējiem mazdārziņiem bija izveidojuši atkritumu kaudzes. Pagāja laiks – lopus vairs neturēja un esošā teritorija aizauga. Šobrīd atkritumu kaudzes likvidētas, viss sakopts un izveidots parks. „Toreiz” fotogrāfija ir 9 gadus veca, kad tikko iestādīti pirmie koki. Galvenā būtība ir tā, ka no aizaugušas teritorijas ir izveidots parks, kas saucas Iepazīšanās dārzs – tā mērķis ir parādīt kokaugu daudzveidību, iestādot kokaugus ar dažādu lapu krāsu un formu, mizas faktūru, izcilu ziedu smaržu, dažādu dzinumu krāsu un formu, kā arī kokaugus ar savdabīgiem nosaukumiem.

Naukšēnu pagasta "Kauliņi"

Ludza, Latgales iela. Skats uz Ludzas pareizticīgo Svēto Dievmātes Aizmigšanas katedrāli. 20 gadsimta sākums un tagad.

Ceļš uz bijušo Naukšēnu alus darītavu. Kreisajā pusē kolhoza darbnīcas (senāk Tilta krogs), labajā pusē barona laika dzirnavas. 20.gs. 80. gadu sākums. No Naukšēnu Cilvēkmuzeja krājuma.

Naukšēnu muižas klēts. 20.gs.beigas.

Naukšēnu pagasta valdes nams līdz 1939.gadam. Šobrīd dzīvokļu māja "Ievlejas".

Aizsargu nams Naukšēnos. 20.gs. sākums. Šobrīd šajā ēkā atrodas "Naukšēnu vīni" ražotne.

Skats uz stāvlaukumu kolhoza "Naukšēni" laikos. 1970. gadi.

Naukšēnu doktorāts ap 1940.g.

Naukšēnu doktorāts 1932.gadā.
Šobrīd ēkā atrodas aptieka, ģimenes ārsts, zobārsti un Naukšēnu Cilvēkmuzejs.

Skats uz Jaunpiebalgas baznīcu. Foto dāvināts kā Ziemassvētku kartiņa 1937.gadā, Jaundrustos.

Malnavas Rožukroņa Dievmātes Romas katoļu baznīcas.
20. gadu beigas un 2017. gads. Kārsava ir vienīgā vieta Latvijā, kur līdzās atrodas divas baznīcas.

Skats no Ludzas pilsdrupām. 20. gadi un tagad.

Malnavas muiža - 1930. gads un 2017. gads

Kārsavas dome, 70. gadi un tagad, Vienības iela 53.

Lielvārdes centrs, Lāčplēša iela, 1935.gads

Toreiz, t.i., 1910.gads "Boķu" Skrides mājas, pie kuras (iespējams) atrodas "Boķu" saimniece (1880-1949) ar bērniem Zoju (1899-1967), Jāni (1901-1974), Āriju (1906-1987), Iju (1916-1969) un vēl viens nezināms.
Mūsdienās dzīvojamā māja un klēts pamesti.

Pirms Otrā pasaules kara Melluži bija iecienīta atpūtas vieta. Lielākoties ainavā varēja redzēt zemeņu dārzus, priežu mežu un vasarnīcas ar sīkrūšu verandām, bet apbūve nebija bieza. Atpūtnieki uz Mellužiem nokļuva ar vilcienu. Centrā bija atklāta tipa brīvdabas estrāde, tirgus un arī veikali. Savukārt jūras piekrastē notika aktīva zvejniecība. Līdzko zvejnieki nāca krastā, zivju sievas un uzpircēji savāca lomu, ko vēlāk varēja nopirkt gan tirgū, gan Rīgā, gan arī "no rokas" no pārdevējiem, kas apstaigāja vasarnīcas un pie vārtiņiem tirgoja savu preci. Arī fotogrāfijā redzamas zvejnieku laivas, kas dienas laikā žūst pludmalē. Savukārt vakaros neiztrūkstoša atpūtnieku izklaide bija garas pastaigas gar jūru un sarunas. Mūsdienās fotogrāfijā redzams, ka krasts ir nostiprināts ar kārkliem un priedes saaugušas vēl ciešāk. Mellužu pludmalē darbojas glābēju stacija, bet pludmalē izvietoti futbola laukumi un bērnu spēļu laukumi.

Aknīstes pilsētā Dienvidsusējas upes krastus vairāku gadsimtu garumā savieno tilts. Kādreiz šis tilts vienoja divas valstis- Latviju un Lietuvu, jo daļa Aknīstes piederēja Lietuvai. Tas ir arī viens no retajiem līkajiem tiltiem.

Kārsava, agrāk - 70. gadi, tagad - 2016. gads. Bijušais Kārsavas universālveikals, Vienības iela, blakus Domei.

Krustpils pils no Rīgas ielas puses (1960. un 2017. gadi)

Skats uz dīķi pie mazajām dzirnavām Krāslavā (otrā ēka no labās puses). Mūsdienās ēka ir pamesta, dambis nojaukts un dīķa vairs nav.

Ropažu ciems skatā no Leduskalna 20.gs. 20-30.gados

Ropažu centrs skatā no leduskalniem 2014.gads

Ropažu ciems 20.gs. 20-30.gados

Ropažu centrs 2014.gads.

Ropažu ciema centrs skatā no baznīcas torņa 1936.gadā

Ropažu centrs no baznīcas torņa 2014.gadā

Uz šī kalna agrāk atradies padomju tanks T-34. Tanks atradās šeit no 1974.gada, bet 2005.gadā tas tika nogādāts uz Mores Kaujas muzeju. Pie tam no kalna paveras lielisks skats uz Ērgļiem. Tādēļ visi vietiējie šo kalnu nosaukuši pa Tanka kalnu.