Aina, ko tver mūsu skatiens vai foto objektīvs, un ko dēvējam par ainavu, kārtu kārtām sevī glabā daudzus stāstus. Mēs aicinām tos sadzirdēt.

Ja rūpīgi ieskaties, tad sadzirdēsi, ka tā stāsta par cilvēka un dabas attiecībām. Vai cilvēks, kas ainavā darbojas, uzskata dabu par vērtību vai par sava labuma gūšanas avotu?

Ja izzini ainavu dziļāk, tad pamanīsi, ka tā ir sistēma, kurā katrs elements dzīvo un darbojas ne kā atsevišķs objekts, bet saistībā ar visiem pārējiem, vienotā procesā. Izmaiņas vienā vietā rada izmaiņu kaskādi visā tās kopumā. Un kas notiek, ja kādu elementu no sistēmas izrauj?

Mēs, koki, tā teikt, “ieduramies acī” uzreiz, kad skaties uz kādu ainavu. Mēs esam lieli, stiepjamies debesīs un mēs esam ļoti svarīgi.

Mēs, lielie akmeņi, Latvijā esam ieceļotāji. Mūs atnesa ledājs, kas pirms tūkstošiem gadu klāja visu mūsu zemi. Ceļojām no Skandināvijas. Kā tā?

Dabā taisnu līniju nav. Punkts. Dabā esam mēs – līkumi. Upju līkumi, ceļu līkumi, mežu un lauku malu līkumi. Ainava veidojas no līkumiem. Arī cilvēks, starp citu, liektām līnijām zīmējams. Bet vai ziniet, ka jau vairāk kā 50 gadus mūs mēģina iztaisnot?

Pār pļaviņu pāriedama, Pļavas dziesmu nodziedāju.
Man piebira pilnas kurpes, Zilu ziedu zelta rasas… Tā par mani reiz dziedāja cilvēki. Es bez cilvēkiem nevaru.

Jūs mani pazīstiet – pagalms, ap to dažādas ēkas. Koka guļbūves, divslīpu jumti. Tā taču tradicionālā viensēta. Brīvdabas muzejā vai arī pašu laukos redzēta.